Degvīns

“Degvīns – tas ir kā hameleons visu alkoholu vidū… vai to dvēsele, bet varbūt abi reizē.”Sems Gugino, gourmet – žurnālists, kurš Ņujorkā strādāt sāka kā restorāna vadītājs 

Degvīns jeb vodka ir ar neitrālu garšu un smaržu, ar pēc iespējas tīrāku, demineralizētu ūdeni atšķaidīts spirts  (etanols). Dzēriena tīrība panākta ar atkārtotu destilēšanu un filtrēšanu, kā gaitā tiek atdalītas visas nevēlamas vielas.

 

DEGVĪNA VĒSTURE

Nav iespējams tagad pateikt, kas un kur tieši pirmais izgatavoja degvīnu. Uz pirmatklājēja titulu pretendē kā Krievija, tā arī Polija, bet nemaz nav izslēgts, ka degvīna radīšanas prasme nāca pavisam no Eiropas dienvidiem caur Vāciju pa Hanzas ceļiem uz austrumiem un ziemeļiem. Katrā gadījumā – tā izvērtās par tik ienākumus nesošu darbību, ka drīz vien gandrīz katrā poļu, prūšu vai Baltijas zemju muižā kūpēja maza spirta dedzinātava. Lieki laiku un naudu lauķiem domātajam degvīnam nešķieda. Šādu degvīnu pārdeva muižai blakus esošajos krogos, muižnieki tajā pat laikā dzēra smalkākus dzērienus.

Mēs šo dzērienu saucām par šņabi vai ugunsdziru, Vācijā par gebrannte wasser, citur arī branntwein vai weingeist, Polijā gorzale wino vai wodetczka, Ukrainā harjache vyno un Krievijā hlebnoje vino, kas nepārprotami norāda uz ūdeni, (maizi) graudiem vai vīnu un dedzināšanu.

APVĒRSUMS ATNĀCA KOPĀ AR BRĀĻIEM SMIRNOVIE

1818.gadu uzskata par degvīna un pasaulslavenā zīmola dzimšanas gadu. Tieši šajā gadā dzimtļaudis, brāļi Aļeksejeviči, uzsāk savu alkohola biznesu. Pēc kāda laika ar alkoholu nopelnīto naudu viņi nopērk savu brīvlaišanu un pieņem uzvārdu Smirnov. Pusgadsimtu vēlāk Pjotrs Smirnovs liek pamatus savam neatkarīgam rūpalam un uzsāk degvīna filtrēšanu caur kokogli. Rezultāts bija pārsteidzošs un, salīdzinot ar tā laika degvīniem, dzidrs kā ūdens.

Apmēram tajā pašā laikā, nedaudz vēlāk kā pats dzēriens, krievu ikdienas valodā radās tagad lietojamais nosaukums vodka. 1886. gadā Smirnova vodku pasludināja par cara galma oficiālo degvīnu. Citur pasaulē valdošā sabiedrība joprojām deva priekšroku brendijam, viskijam vai rumam.

Oktobra revolūcija pabeidza Smirnovu darbību Krievijā – rūpnīcu nacionalizēja un visi ražošanas procesa noslēpumi emigrēja kopā ar ģimenes locekļiem. Vispirms receptes un nosaukuma lietošanas tiesības uz neilgu laiku piestāja Eiropā, kur Smirnovs kļuva par francisku Smirnoff, un ceļoja tālāk uz Ameriku.

1933.gadā Smirnoff degvīna ražošanas un pārdošanas tiesības ieguva kāds biznesmenis Kunets. Diemžēl tikko no sausā likuma valgiem atbrīvotajā jeņķu zemē priekšroku deva viskijam un citiem dzērieniem. Krievu šņabja turpmākās gaitas šajā visu iespēju zemē tālāk apraksta paši dalībnieki.

MAZS ŪDENS

(Raksta „Little Wate” saīsināts variants laikrakstā „The New Yorker” 24.9. 1955. )Ste. Pierre Smirnoff Fils prezidents Rudolfs Kunets (Rudolph Kunet) jau pārdesmit gadus ir mēģinājis modināt mūsu interesi par degvīnu. Pirmo reizi krievu emigrantu kā tirgotāju redzēja 1934. gadā Konektikutas mazpilsētā Bethelē. Tajā laikā viņš izskatījās tā, it kā būtu nācis tieši no Krievijas stepēm. Tagad viņš ienāk Plaza Oak Room ar viszinošu izteiksmi, it kā nāktu tieši no korporācijas valdes sēdes, prasot viesmīlim: “Ko piedāvajat?” Tad piedāvātā Vodkas Martini vietā pasūta dabīgo tomātu sulu un piebilst, ka nevēlas savas garšas izjūtas velti  notrulināt – tās noderēs degvīnu degustēšanā pēcpusdienā. Kā ziņkārīgs cilvēks, viņš tomēr grib zināt, kāda ir degvīnu izvēle Plaza. Izdzirdējis, ka Smirnoff tajā neietilpst, Kuneta kungs apņēmīgi iesaucas: “Tīra inde!”… un no pusteikuma pāriet uz  dzimto Smirnoff.

Nesen, kad biju šeit, pārdevām 6000 kastes degvīna gadā. 1949. gadā – 120 000, un šogad atbilstoši visiem aprēķiniem pārdosim apmēram l 200 000 kastu. Tas, kas notika pirms 16 gadiem, bija traģēdija. Par laimi, G. F.Hublein & Company, kura pēc Vladimira Smirnoffa nāves iegādājās visas tiesības uz zīmolu, atradās godīgi cilvēki. Viņi izveidoja jaunu uz degvīnu orientētu ražošanas vienību un deva iespēju man kļūt par tā prezidentu. Pasaules kara laikā mūsu stāvoklis kļuva tik skumjš, ka visu vodkas biznesu nācās apstādināt. Pēc nelielas atžirgšanas turpinājām: pirms trīs gadiem aizvedu pirmās partijas Francijas, Anglijas un Mehiko tirgū. Divu gadu laikā pārdošana tur ir četrkāršojusies! Tagad dosimies uz Spāniju un Itāliju. Nezinu, kāpēc arī šeit tādi panākumi, varbūt amerikāņi ar krieviem sabrāļojās, pateicoties kara laika ieroču brālībai? Protams, nevajag aizmirst, ka Amerikā bija burbons, Anglijā scotch un Kubā rums, bet Austrumeiropā – Krievijā, Ukrainā, Polijā, Bulgārijā, Serbijā –… tur vienmēr ir dzerts tikai degvīns. Kad pats 21 gada vecumā no Odesas braucu mācīties uz Vāciju, man nebija ne jausmas, ka bez šņabja pasaulē ir arī vēl citi stiprie dzērieni. Par Krieviju arī amerikāņi ir dzīvojuši neziņā. Vodkas sakarā šeit dzīvojošie gadu desmitiem ir maldināti ar nepatiesu informāciju. Runāja, ka degvīns nogalina, ka tas izraisa nepieredzēti smagas paģiras, ka to ražo no puvušiem kartupeļiem… Pilnīga nepatiesība, neviens no šiem stāstiem nav patiess! Te ir viens angļu izcelsmes rakstnieks Džeks Morgans (Jack Morgan), kurš vada Holivudā Cock’n Bull restorānu. Biznesa veicināšanai pirmajos gados tur rādīja visādus brīnumus, bārmeņi no ingveralus un vodkas jauca desmitiem kokteiļu, kurus nosauca gan par Timošenko, Staļingradu un Žukovu. Tikai Moscow Mule man likās pilnīgi trāpīts, no tā radās kopējā mode. Visiem tiem amerikāņiem, un to ir vairākums, kuri augstu nevērtē stipro dzērienu garšu, tīra vodka ar neitrālu garšu ir vienīgā pareizā izvēle. Jūs jau zināt, ka viskija garšu veido tas mazums, kas tur paliek, neskatoties uz destilēšanu, džinam raksturīgo smaržu un garšu dod viss, ko tam piepotē pēc destilēšanas. Pretēji tam īsts degvīns ir tīrs kā ūdens. No tā arī krieviskais nosaukums: voda, maigi sakot vodička vai vodka, tātad – mazs ūdens… ūdentiņš… ūdenslāse. Kunetam ir taisnība – izlaušanās ir tiešām notikusi. Neprātīgā ideja pārdot degvīnu balta viskija galvā, kuram nav ne smaržas, ne garšas, atnesa sengaidītos panākumus, un pāris pēckara gados degvīns kļuva par dažādu kokteiļu neaizvietojamu galveno komponentu. Tieši tad dzima Moscow Mule, Bloody Mary un Screwdriver un citi Holivudas aktieru mīļākie dzērieni. Un visbeidzot degvīns Smirnoff tika ierakstīts pasaules dzērienu kartē. 1965. gadā to pārdeva vairāk nekā 100 valstīs. Par to, ka 21. gs. sākumā  viņu mazais ūdens kļūs par patiesu favorītu un populārāko alkohola zīmolu pasaulē, savā laikā ne brāļi Aļeksejeviči, ne arī R.Kunets nevarēja pat sapņot.

DEGVĪNA IZGATAVOŠANA

Teorētiski degvīnu varētu raudzēt vienalga no kādas organiskas izejvielas, tomēr par to parasti kļūst graudaugi (kvieši, rudzi, mieži, kukurūza, rīsi), dažreiz arī kartupeļi, cukurbietes utt. Vispirms no izejvielas pagatavo brāgu, kuru raudzē un pēc tam destilē. Brāgai pievienotais raugs izraisa rūgšanu, kas beidzas tad, kad alkohola daudzums ir pārsniedzis zināmu līmeni, beidzas cukurs vai rūgšanai nepieciešamā temperatūra ir par zemu. Tīra etanola iegūšanai nepieciešams uzrūgušo maisījumu destilēt un rektificēt, t.i., tvaicēšanas ceļā atdalīt un attīrīt. Par procesa pamatu ir šķidrumu vārīšanās temperatūru atšķirības. Maksimāli tīra 96º etanola  iegūšanai spirts ir vairakkārt jādestilē. Zemāku alkoholu un t.s. kandžas eļļu atdalīšanai no destilāta mūsdienās izmanto dažādas filtrēšanas metodes, kuras dod iespēju spirtu iegūt tik dabisku, ka bez ķīmiskās analīzes tā izejvielu vai izcelsmi nav iespējams noteikt.

Attīrītam spirtam pakāpeniski piejauc ūdeni, lai sasniegtu dzeršanai nepieciešamo alkohola stiprumu. Parasti tas sasniedz 40º, bet pārdod arī stiprākus degvīnus. Būtiskāka par spirta izejvielu vai izcelsmi tiek uzskatīta pievienojamā ūdens kvalitāte. Citviet tam izmanto ekoloģiski tīru augstu ledāju ūdeni, Smirnoff pievieno parastu demineralizētu ūdeni. Ar ūdeni sajuktu pārtikas spirtu filtrē augstā temperatūrā caur metāla tvertnēs esošu kokogli, dimanta putekļiem vai citu materiālu, kurš absorbē visas nevēlamās piegaršas un smaržas.

SMIRNOFF – VODKAS ALFABĒTA A&O

Mūsdienās ražo un dzer degvīnu visur pasaulē no Argentīnas līdz Uzbekistānai. Galvenās ražotājvalstis ir Polija, Krievija, Somija, Zviedrija, Vācija, ASV un Ķīna. Pasaulē līderpozīcijas pieder Smirnoff, kuru ražo dažādās pasaules vietās.

Tīro degvīnu izvēlē ir:

  • Sarkanais Smirnoff 40º
  • Zilais Smirnoff 50º
  • Melnais Smirnoff 40º – izņēmums, tikai Maskavā ražots degvīns, kuru vienīgo no Smirnoff produkcijas izgatavo ar klasisko katla destilācijas metodi.

Līdzās tīrajiem degvīniem Smirnoff degvīnu klāstā ir arī degvīni ar vaniļas, upeņu, piparu un citronu garšu, kas ir laba bāze kokteiļiem un long drink dzērieniem, tomēr tos var lietot arī tīrā veidā.

DEGVĪNA LIETOŠANA

Kā saka igauņu valodā: „Degvīnu iemet, dzert var alu.” Pie mums degvīnu bieži lieto tīrā veidā. Šādā gadījumā to servē zemā temperatūrā (+3…+6ºC), atdzesētu un ielietu nosarmojušā glāze. Dziļāka sasaldēšana nav ieteicama, šādā iedarbībā var zust degvīnam raksturīgās garšas un smaržas īpatnības.

Degvīns ir daudzu jaukto dzērienu neaizvietojama bāzes sastāvdaļa. Pie pasaules klasikas pieder kokteiļi:

  • Vodka Martini, ko nemirstīgu padarīja aģents 007, Viņa Majestātes labākais spiegs Džeims Bonds, kurš to pasūtīja sakratītu, nevis sajauktu.
  • Godmother, kas sastāv no degvīna, Amaretto un ledus.
  • Bloody Mary – tomātu sulas un degvīna maisījums, garšai pievienoti pipari. Šis bija Merilinas Monro mīļākais dzēriens.
  • Screwdriver – vienkāršs ar apelsīnu sulu papildināts degvīns. Kokteilis savu nosaukumu ieguva pēc gadījuma, kad nebija karotes, ar ko sajaukt kokteili, un nācās izmantot pa rokai esošu skrūvgriezi.

 

 

Uzmanību! Tas ir alkohols. Alkohols var kaitēt jūsu veselībai.